Vērtības un ētika ir lielie vārdi, kas reizēm kļūst šabloniski un pazaudē konkrētu saturu. Nevar noliegt to, ka jebkuras jomas darbība ar cilvēkiem vērtības vienmēr ir klātesošas – reizēm vairāk apzinātas, reizēm mazāk. Šajā ieraksta gribu pievērst uzmanību vērtībām un ētiskajiem principiem, sniedzot atbalstu jauniešiem ar ierobežotam iespējām, tai skaita ielu jauniešiem un tiem jauniešiem, kuri ir piedzīvojuši diskriminējošu attieksmi.
Pats svarīgākais ir brīvprātīga sadarbība. Mēs varam atbalstīt un izdarīt tikai tik daudz, cik jaunietis pats tam piekrīt. Pie tam tā patiesi saglabājot attieksmi, ka jaunietis pats ir savas dzīves eksperts. Daļai jauniešu dzīves pieredze tomēr ir tāda, ka darbiniekam var būt grūti iejusties viņu ādā, tāpēc dot padomus vai pierunāt vienkārši nedrīkst. Ja vien jaunietis nav lūzis padomu. Piemēram, ir grūti iedomāties kā pasauli uztver jeb ko domā jaunietis, kurš ir HIV inficēts. Tas, ko var, ir palīdzēt jaunietim pašam saprast ko var mainīt dzīvē un kā to izdarīt.
Sabiedrības gaidas visticamāk būs koriģēt jauniešus, uzraudzīt šos jauniešus, un tā ir dabiska sabiedrības rūpe par savu drošību. Tomēr jāatceras, ka kādam ir jāpārstāv šo jauniešu intereses. Protams, var izglītot un spēcināt jauniešus, lai viņi paši pārstāvētu savas intereses un tiesības, tomēr ne vienmēr tas būs iespējams. Līdz ar to šo jauniešu interešu pārstāvjiem ir jābūt gataviem pieņemt negatīvu pretreakciju no sabiedrības un pret sevi pašu vērstu kritiku.
Pieņemt ikvienu jaunieti, lai cik atšķirīgs viņš arī nebūtu – šis princips sākotnēji izskatās pašsaprotams, tomēr ne tik vienkārši iedzīvināms. Pieņemšana pavisam grūta kļūst tad, kad jaunietis nepilda solījumus, piemēram, neierodas uz sarunāto tikšanos. Kad pauž necienīgu attieksmi pret darbinieku. Kad izturas necienīgi un naidīgi pret citiem jauniešiem. Šajos gadījumos pieņemšana bez iedziļināšanās cēloņos, kāpēc jaunietis šādi uzvedas, var darbiniekiem radīt iekšēju pretestību un ārēji demonstrēta pieņemšana tomēr nav patiesa.
Izsaukuma zīmes varētu likt pie konfidencialitātes un godīguma. Izveidojot uzticības attiecības ar jaunieti, darbinieki uzzina ļoti daudz lietas, kuras viņam nevajadzētu zināt. Un tā ir liela atbildība izlemt, ko tad darīt vai nedarīt ar šo informāciju. Piemēram, jaunieši diezgan ātri atklāj, ka tirgo marihuānu. Un tad tas ir izaicinājums nonosodīt, bet turpināt runāt par citām iespējām.
Vēl jāpiebilst, ka ir nepieciešama spēja atšķirt peroniskās un profesionalās vērtības. Personīgi man godīgums var būt vērtība, un var kaitināt, sadusmot melošana. Bet esot ielu jaunatnes darbā, meli ir jāpieņem kā ikdiena, arī solījumus šie jaunieši bieži nepilda. Esot darbinieka lomā, drīzāk ir jādomā par iemesliem, kāpēc melo, kāpēc man neuzticas, nevis par to jādusmojas.
Noslēgumā jāuzver jauniešu līdzdalība. Pakāpeniski, maziem soļiem attīstāma vērtība, kuru nedrīkst atstāt novārtā. Pretējā gadījumā pazaudējam gan iespēju attīstīt jaunieša potenciālu, gan viņa ieguldījumu kopējos sabiedrības procesos.
Viedokļraksts ir sagatavots projekta “Resiliences pieeja jauniešu ar ierobežotām iespējām līdzdalības stiprināšanā” ietvaros. Projektu finansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija caur EEZ un Norvēģijas grantu programmu “Aktīvo iedzīvotāju fonds”.
