Vardarbība pret bērniem un jauniešiem ir nopietna sociāla problēma, kas ne vien skar pašus jauniešus, bet arī viņu ģimenes un sabiedrību kopumā. Šādas situācijas prasa uzmanīgu un ieinteresētu pieeju no dažādu profesionāļu puses un bieži tieši sociālie darbinieki ir pirmie, kas nonāk saskarē ar šo problēmu. Vardarbība pret bērniem un jauniešiem izpaužas dažādos veidos: tā var būt fiziska, emocionāla vai seksuāla. Vardarbība notiek visās valstīs un jebkurā vidē – bērna mājās, kopienā, skolā un tiešsaistē. Dažās pasaules daļās vardarbīga disciplinēšana ir sabiedrībā pieņemta un izplatīta. Daudzas meitenes un zēni vardarbību piedzīvo no cilvēka, kuriem viņi uzticas – viņu vecāki vai aprūpētāji, skolotāji, vienaudži un kaimiņi.
Taču vispostošākie vardarbības gadījumi bieži tiek slēpti no sabiedrības redzesloka. Vainīgie dara visu iespējamo, lai slēptu savas darbības, atstājot bērnus, īpaši tos, kuriem nav spēju ziņot vai pat saprast savu pieredzi, neaizsargātus pret turpmāku atklāšanu. Vardarbība skar visus bērnus. Bet bērni, kas dzīvo ar invaliditāti vai HIV un AIDS, tie, kas cieš no galējas nabadzības, meitenes un zēni, kas atrodas institucionālajā aprūpē, un bērni, kas ir atdalīti no ģimenēm vai atrodas kustībā – kā migranti, bēgļi vai patvēruma meklētāji – ir pakļauti lielākajam riskam. Seksuālā orientācija, dzimuma identitāte un piederība marginalizētai (maznozīmīgai) sociālajai vai etniskajai grupai arī palielina bērna iespēju ciest no vardarbības.
Vardarbība, kā tā tiek definēta Bērnu tiesību aizsardzības likumā, ietver visu veidu fizisku vai emocionālu cietsirdību, seksuālu izmantošanu, pamešanu novārtā vai citas izturēšanās formas, kas rada vai var radīt bērna veselības, dzīvības, attīstības vai pašcieņas apdraudējumu. Likums arī nosaka, ka bērns ir persona, kas nav sasniegusi 18 gadu vecumu, ja vien likums nenosaka citādi, piemēram, ja persona ir stājusies laulībā vai atzīta par pilngadīgu pirms 18 gadu vecuma. Šī definīcija uzsver nepieciešamību aizsargāt bērnus no jebkāda veida vardarbības un norāda uz plašo situāciju loku, kas var būt kaitīgs bērna labklājībai. Tas arī pasvītro, ka bērnu aizsardzība ir būtiska sabiedrības prioritāte, kurai nepieciešams veltīt pienācīgu uzmanību un resursus.
Bērniem un jauniešiem, kuriem ir sniegti rehabilitācijas pakalpojumi saistībā ar vardarbību, tad salīdzinot 2010.gadu ar 2021. gadu, vardarbības skaits mazinājies uz pusi, tas ir, no 2142 uz 1003 bērniem, taču 2022.gadā tas jau atkal bija palielinājies līdz 1600 bērniem, kuriem bija nepieciešama sociālā rehabilitācija. Apskatot sakopotos datus tieši no emocionālās vardarbības bērni cieš visvairāk. Pasaules Veselības organizācijas dati liecina, ka pēdējā gada laikā aptuveni viens biljons bērnu vecumā no 2 līdz 17 gadiem ir bijuši upuri fiziskas, seksuālas vai emocionālas vardarbības vai arī tikuši novārtā atstāti. Šāda veida vardarbība bērnībā ne tikai ietekmē bērna veselību un labsajūtu, bet arī atstāj ilgtermiņa sekas visā dzīves laikā. Turklāt cilvēkiem, kuri ir piedzīvojuši vardarbību bērnībā, pieaugot ir lielāks risks kļūt par nākamā vardarbības upuri vai pat izmantot vardarbību, tādējādi nododot šo pieredzi nākamajām paaudzēm.
Apskatot kopumā, arī vardarbībai ir dažādi riska faktori, kas ietekmē vardarbību, tomēr neviens no šiem iemesliem nav attaisnojošs, lai tiktu nodarīta jebkāda veida vardarbība pret bērnu un jauniešiem.
Viedokļraksts ir sagatavots ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas caur EEZ un Norvēģijas grantu programmas “Aktīvo iedzīvotāju fonds” finansiālu atbalstu.
