Līdz 20.gadsimta 70.gadiem par seksuālo vardarbību pret bērniem nebija nekā daudz zināma, tā savā veidā tika uzskatīta pat tabu tēmu un praktiski nebija veikti nekādi veida pētījumi. Seksuāla vardarbība atstāj dziļas rētas uz cietušajiem, un šādi atklāti gadījumu bieži vien izsauc lielu sabiedrības uzmanību, jo, runājot par seksuālo vardarbību, tas ir ļoti trausls jautājums, kuram nepieciešams pieiet ļoti uzmanīgi.
Saskaņā ar Bērnu aizsardzības likumu “seksuāla vardarbība ir jebkādas darbības ar seksuālu raksturu, kas tiek veiktas ar bērnu, lai radītu vai iegūtu seksuālu stimulāciju, apmierinājumu vai citādu labumu. Šīs darbības var izraisīt pieaugušais vai arī cits bērns, kurš atrodas spēcīgākā pozīcijā attiecībā pret upuri, piemēram, vecuma, attīstības līmeņa vai uzticības dēļ. Seksuālā vardarbība var notikt ar vai bez fiziska kontakta, un tā ietver bērna pakļaušanu citu cilvēku seksualitātei vai arī tehnoloģiju izmantošanu, lai izplatītu vai koplietotu seksuālu saturu, kas ietekmē bērnus. Šāda veida vardarbība ir nopietns cilvēktiesību pārkāpums, un tai ir jābūt stingri novērstai, lai pasargātu bērnus no fiziska un emocionāla kaitējuma”. Seksuālā vardarbība pret bērnu, kas ietver bērna seksuālu izmantošanu, ir veids, kā bērnu iesaista dažādās seksuālās darbībās, izmantojot manipulāciju vai spēku, lai apmierinātu vardarbības veicēja seksuālās vēlmes. Tas var ietvert dzimumkontaktu, bērna ķermeņa aizskaršanu, privātuma pārkāpšanu, bērna pakļaušanu pieaugušo seksualitātei, seksuālu ekspluatāciju un izmantošanu tiešsaistē. Personas, kas veic seksuālu vardarbību pret bērniem, bieži vien ir pazīstami cilvēki, kā, piemēram, ģimenes locekļi vai kaimiņi, taču tie var būt arī pilnīgi svešinieki. Ir divas galvenās seksuālās vardarbības veicēju kategorijas – fiksētais, kas mērķtiecīgi izvēlas bērnus kā seksuālam apmierinājumam, un regresīvais, kas parasti orientējas uz pieaugušiem seksa partneriem, bet dažos gadījumos var izmantot bērnus savu seksuālo vēlmju apmierināšanai emocionālu stresa situāciju dēļ.”.
Ir ļoti grūti noteikt seksuāla rakstura vardarbību, jo tā nav redzama, un tik viegli nosakāma. Ļoti bieži no seksuālās vardarbības ne tikai cieš no pieauguša cilvēka, bet gan arī bērns var ciest no citiem nepilngadīgiem bērniem. Seksuāla izmantošana var izpausties gan netiešos, gan tiešos seksuālos kontaktos. Tiešs seksuāls kontakts ietver fiziskus aktus, piemēram, vaginālu, anālu vai orālu aizskaršanu ar rokām vai jebkādiem priekšmetiem. Citi tieša kontakta piemēri ir intīmo vai citu ķermeņa daļu aizskaršana, piespiešana glāstīt vai skūpstīt vardarbības veicēja ķermeni, vai piespiešana citam cilvēkam veikt seksuālus aktus. Netiešais seksuālais kontakts sākas ar privātuma pārkāpumu, kas ietver izsekošanu, novērošanu, vai personas piespiešanu izģērbties vai atkailināties. Seksuāla rakstura aizskārums var ietvert nevēlamas verbālas vai neverbālas seksuālas izpausmes, kas pazemo vai traucē cilvēka cieņu, īpaši tad, ja tās rada draudus vai iebiedējošu vidi. Ir arī situācijas, kad bērns tiek pakļauts pieaugušo seksualitātei, piemēram, redzot dzimumaktu, atkailināšanos, vai skatoties pornogrāfiskus materiālus. Bērns var ciest arī citu nepilngadīga bērna puses, kuri iesaistās seksuālās aktivitātēs, kas neatbilst viņu vecumam vai attīstības līmeni. Tas var variēt no seksuāliem izteikumiem līdz pat fiziskiem aktiem starp bērniem. Seksuālā ekspluatācija nozīmē personas iesaistīšanu seksuālās darbībās par naudu vai citu veidu atlīdzību. Tas var ietvert arī iesaistīšanos pornogrāfiska materiāla radīšanā vai prostitūcijā.
Bērni ne vienmēr zina un saprot, ka seksuālas darbības starp bērniem un pieaugušajiem ir nepareizas, tas jo īpaši attiecas uz maziem bērniem. Mazi bērni it īpaši paļaujas uz pieaugušajiem, un klausa to, kas tiek stāstīts. Dažkārt bērni uzskata, ka tās ir ļoti īpašas attiecības, kurās viņi tiek mīlēti un aprūpēti, un neapzinās to, ka tiek ļaunprātīgi izmantoti. Pēc Sandersones domām, bērni var sevi pasargāt, ja viņi ir informēti par seksuālās vardarbības draudiem, viņiem tiek dota atļauja pretoties un sniegta informācija par to, kā pretoties. Skaļi un skaidri pateikt “nē” ir iespējama atteikuma, pretošanās vai bēgšanas stratēģija.
Viedokļraksts ir sagatavots ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas caur EEZ un Norvēģijas grantu programmas “Aktīvo iedzīvotāju fonds” finansiālu atbalstu.
