Sаule jаu sen bijа norietējusi, tаču skolnieki un skolotājs vēl sēdēja zālē un dalījās savos stāstos. Pergamenta lapas bija pierakstītas pilnas, rakstāmspalvas laiski gulēja uz galdiem, sveces vēl izspēlēja savas pēdējās stundiņas rotaļas, tomēr neviens no klātesošajiem negrasījās beigt nodarbību.
Viņiem tā sarunājoties tika pieminēta leģenda par mītisko būtni- kazu, kas mitinās Nenas pilsētas mežā. Viens no skolniekiem sacīja: «Es ne reizi neesmu dzirdējis, ka kādam būtu bijušas tādas spējas, lai pietuvotos burvju kazai. Ir tik daudz mītu un nostāstu par to, taču nav neviena pierādījuma, ka tas būtu kādam izdevies. Apbrīnojami!” Taču skolotājs viņam atbildēja:: «Patiesība ir citāda .Bija kāds cilvēks, kuram palaimējās satikt kazu un pat runāt ar to. Vai neesat šo stāstu dzirdējuši?” Kad skolotājs ieraudzīja skolnieku izbrīnītās sejas, viņš apsēdās ērtāk un uzsāka savu stāstu.
«…Nenas pilsētas pilī reiz dzīvoja kāda jauna dejotāja. Viņa bija piemīlīga pēc vaiga, un daudzi ceļinieki apciemoja pili vien tādēļ, lai uzlūkotu viņu un viņas dejotprasmi. Daudzi vēlējās viņu iepazīt tuvāk, bet tas nebija vienkārši īstenojams nodoms, jo dejotāja sarunājās tikai ar dažam citām pils meitenēm, taču pret svešiniekiem izturējās piesardzīgi. Kaut arī dejotāja bija visu cilvēku redzeslokā, viņu nepameta sajūta, ka viņa neatrodas šeit, bet ir kur tālu citur.
Ar laiku dejotāja veltīja arvien mazāk laika sarunām ar draudzenēm, toties daudz biežāk laiku pavadīja vienatnē lūkojoties ārā no savas pils istabas loga un vērojot dzīvi pilsētā. Tad viņu sāka dēvēt par skaisto krūku, jo viņa ļoti atgādināja noslēgtu vīna krūku, kura atrodas acu priekšā, bet kuru tā arī neizdodas nevienam atvērt.
Ikgadējo Nenas pilsētas svētku laikā meitene aizbēga uz mežu un atgriezās tik nākamajā dienā. Atgriežoties viņa gandrīz neko nestāstīja par notikušo burvju mežā, bet uz apkārtējo ļaužu jautājumiem atbildēja ar vien šādiem vārdiem:” Ar viņu mēs tikai sarunājamies. Ilgi, ilgi…Par neko un par visu vienlaikus, un es nekad neesmu bijusi tik tuva un atklāta ne ar vienu citu šai pasaulē …”.
Krūkas vāciņš atvērās. Meitene tagad dalījās par to, kas viņai patīk, kā viņa jūtas un kas viņu satrauc. Meitene vairāk nešķita tik nepieejama. Taču tā arī vairāk nevienam pēc viņas nav bijusi laime satikt burvju kazu.
Кad skolotājs pabeidza savu stāstu, skolēnu sejās spoguļojās dažādas emocijas, un viņi bija ieslīguši dziļi savās pārdomās. Šis stāsts vēlajā vakarā bija pēdējais. Spožo zvaigžņu apmirdzēti visi devās pie miera.
