Treniņa metodes galvenie elementi:
1. Personas attīstība caur jaunas pieredzes iegūšanu. Āra piedzīvojuma treniņā personas attīstībai ir galvenā nozīme. Jaunieša prasmes, iemaņas un zināšanas tiek apzinātas caur praktiskām darbībām un izvēlēm. Piemēram, jaunietim pašam jārūpējas par sevi pārgājienā, katram ir konkrēti pienākumi un atbildības. No jaunieša spējas rīkoties ir atkarīgs vai tu būsi paēdis un vai tavs guļamais paliks sauss. Lielā mērā tas saistīts ar lēmumu pieņemšanu un spēju rīkoties adekvāti situācijai. Arī jaunieša spējas un noturība spriedzes un stresa situācijās – cik draudzīgs un izpalīdzīgs tu spēj būt brīžos, kad esi noguris vai apjucis.
2. Dabiska vide ir galvenā procesa sastāvdaļa.
3. Reāli vai šķietami riska elementi. Tas nozīmē, ka instruktori var sagatavot piedzīvojumu vietu, lai aktivitātes liktos riskantas, lai gan patiesībā ir ļoti maza iespēja gūt reālus savainojumus.
4. Iznākums ir atkarīgs no apstākļiem un dalībnieku rīcības. Tādi faktori kā laikapstākļi, nometnes vieta, dalībnieku spējas un attieksme var padarīt neparedzamus piedzīvojuma programmas rezultātus. Neparedzamībai ir svarīga loma piedzīvojumu programmās. Lai gan bieži vien tas ir neērti, neparedzamība var likt dalībniekiem sastapties ar bailēm un novērtēt savas fiziskās un emocionālās prasmes.
5. Mijiedarbība ar grupu un grupas attīstība. Piedzīvojuma treniņa galvenā doma ir caur piedzīvojuma pieredzi tiek veicinātas dalībnieku pārmaiņas, kā arī pašas grupas attīstību. Atbalsta programmas sociālajā darbā ar jauniešiem ir pielāgotas, lai risinātu konkrētus jautājumus, piemēram, uzvedības problēmas, negatīvs paštēls, sliktas komunikācijas prasmes vai grūtības starppersonu attiecībās. Grupa piedzīvojuma treniņā ir kā resurss, kas jaunietim veicina sociālās prasmes, uzlabo pašvērtējumu, uzlabo konfliktu risināšanas prasmes un veicina piederību. Komunikācijas, saskarsmes un sadarbības treniņš caur pārbaudījumiem un izaicinājumiem visvairāk notiek grupas līmenī. Piemēram, pārgājienā, kā grupā tiek sadalīti pienākumi un lomas – kurš lasa karti, kurš pieņem gala lēmumu vai kurš ir atbildīgs par nometnes ierīkošanu? Tas ir saistīts ar savstarpējo komunikāciju un spēju kopīgi risināt problēmu situācijas. Tāpat kā notiek sadarbība starp grupas biedriem, lai sasniegtu konkrētus mērķus un uzdevumus. Ja piedzīvojuma procesā ir izaicinājums šķērsot upi pa nokritušu koka stumbru, tad kā grupā dalībnieki vienojas, vai visi tam piekrīt un vai visi jutīsies droši to darot. Reālas situācijās jaunietim grūti izlikties vai notēlot, tās ir jārisina un nevar no tām izvairīties vai aizbēgt. Piedzīvojuma treniņam jābūt ar mērķi, attiecīgi izvēlētam un plānotam procesam. Katrai aktivitātei ir jāatbild uz jautājumu kāpēc un ko no tā var iemācīties. Kā arī pats piedzīvojums jaunietim sniedz jaunu pieredzi, kur ar dažādu individuālu un grupas uzdevumu palīdzību tiek attīstītas katra jaunieša individuālās kompetences:
• spēju sadarboties un izmantot gan personiskos, gan grupas, gan sociālās un fiziskās vides resursus ar pozitīvas mijiedarbības atbalstu;
• pašorganizēšanās, atbildības un līdzdalības prasmes un iemaņas;
• pozitīvo emociju pieredzi: radošumu, aizrautību, būt vajadzīgam – līdzdalību;
• prasmes pieņemt lēmumus un prasmes izteikt viedokli un argumentēt to;
• pašapzināšanās procesu par fiziskām, emocionālām un sociālām robežām un vajadzībām;
• izpratni par sadarbības un atbildības uzņemšanās nozīmi. Tā ir iespēja attīstīt prasmes risināt konfliktus un veidot veselīgu komunikāciju;
• spēju un iespējas uzņemties iniciatīvu, attīstīt pašorganizētību (pašaprūpi) un iekšējo līderību;
• pozitīvu un nenosodošu pieredzi.
Svarīgi, lai piedzīvoto situāciju grupā sociālais darbinieks un koordinators spēj atspoguļot jaunietim un jaunietis spēj pārnest situāciju ikdienas dzīvi, un pielietot to. Tādēļ pārrunas un refleksijas ir būtiska sociālā darba ar jaunieti daļa, kas palīdz apzināties, piešķirt vērtību pieredzei un mācīties no tās.
Piedzīvojumos treniņa metode piedāvā daudzas iespējas sociālajam darbam ar jauniešiem, un tas var būt efektīvs līdzeklis, lai atbalstītu un veicinātu jauniešu pašizaugsmi. Nozīmīgs faktors ir jauniešu vecumposma priekšrocības, kad notiek strauja attīstība. Jaunietim iegūstot pozitīvu pieredzi, izmantojot piedzīvojuma treniņa metodi, ir iespēja attīstīt jaunieša individuālās kompetences. Tādēļ šajā vecumposmā jaunietim ir būtiski iegūt pozitīvu pieredzi.
Viedokļraksts ir sagatavots ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas caur EEZ un Norvēģijas grantu programmas “Aktīvo iedzīvotāju fonds” finansiālu atbalstu.
