Runājot par neiecietības izpausmēm, var dzirdēt ļoti dažādas pieredzes. Sākot ar nievājošiem aizrādījumiem par pieredzes trūkumu jauniešu vecumposmā, beidzot ar draudiem un fizisku pazemojumu. Protams, neiecietība pastāv arī starp pašiem jauniešiem. Taču paralēli tai pastāv arī sabiedrības neiecietība. Nereti par to, ka “priedē neaug bumbieri” – netiek attaisnotas nepamatotās gaidas. Neiecietība pret jauniešiem ir sāpīgs un bezjēdzīgs fenomens, kas rada nopietnas sekas gan indivīda, gan sabiedrības līmenī. Viens no piemēriem sabiedrības līmenī – mēs nepiedzīvojam jaunieša potenciāla realizāciju. Šāda neiecietība, būdama parādība, kas balstās uz stereotipiem un diskrimināciju, ietekmē jauniešus gan fiziski, gan emocionāli, un rada šķēršļus viņu pilnvērtīgai izaugsmei.
Kas ir neiecietība? Neiecietība ir stāvoklis, attieksme vai rīcība, kurā cilvēki izrāda nesapratni, noraidīšanu vai agresiju pret citām personām vai grupām, kuras ir atšķirīgas no viņu pašu vai no tām, kuras tie uzskata par savām. Neiecietība var izpausties daudzos veidos, tai skaitā diskriminācijā, naida runās, vardarbībā, aizspriedumos un citos negatīvos veidos. Tas var būt pamatots uz kultūras, reliģijas, etniskās izcelsmes, dzimuma, seksuālās orientācijas, sociālā stāvokļa vai citiem faktoriem, tai skaitā uz vecumu. Neiecietība rada sadursmes un konfliktus sabiedrībā un var kavēt savstarpējo sapratni, līdzdalību un attīstību.
Neiecietība var veicināt sabiedrības fragmentāciju dažādos līmeņos, šķeļot to pa daļām un radot netaisnīguma sajūtu. Ja jaunieši tiek atstumti vai apvainoti dzimuma, reliģijas, etniskās piederības vai citu iemeslu dēļ, tas ne tikai traucē viņu pašcieņai, bet arī veicina nepieņemšanu un konfliktus sabiedrībā. Kā jaunieši iemācās neiecietību? Lielā mēra kopējot pieaugušo attieksmi.
Svarīgi atzīmēt, ka neiecietība bieži vien izriet no nezināšanas un trūkuma izpratnē par dažādību. Šādas attieksmes ietekmē ne tikai tiem tieši pakļautos jauniešus, bet arī sabiedrības kopējo gaisotni. Stereotipi attiecībā uz jauniešiem var novest pie to izslēgšanas, radot barjeras, kas kavē savstarpēju sapratni un cieņu. Risinot šo problēmu, būtiska ir izglītība un informētība par dažādību un iecietību. Skolās un sabiedriskajās vietās ir nepieciešams veicināt dialogu un veidot telpas, kur jaunieši varētu izteikties un piedalīties, nejūtoties apdraudēti. Turklāt ir jāveicina emocionālā un sociālā izpratne, lai panāktu līdzsvaru un iecietību.
Visbeidzot, neiecietības mazināšanai ir jānotiek arī pieaugušo un autoritāšu līmenī. Vecākiem, skolotājiem un citiem sabiedrības locekļiem ir jābūt piemērotiem paraugiem, veicinot cieņu un sapratni. Tikai kopēja pieeja un apņemšanās veicināt iecietību var pārvarēt neiecietību pret jauniešiem, radot vidi, kurā ikviens indivīds var attīstīties un izaugt, neatkarīgi no savas dzimuma, izcelsmes vai citiem personības aspektiem.
Neiecietība nav norma. Neiecietība jauniešu vidū nav norma. Un arī neiecietība pret jauniešiem nav norma.
Viedokļraksts ir sagatavots ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas caur EEZ un Norvēģijas grantu programmas “Aktīvo iedzīvotāju fonds” finansiālu atbalstu.