Mākslā balstīta pieeja sociālā darba pētījumos.

Resiliences Centrs

PhotoVoice metodes piemērs

Māksla var ļaut ievērot kāda sociāla fenomena citādi nepamanītas nianses un piedāvāt jaunu skata punktu. Gan pedagoģiskais darbs ar sociālā darba studentiem, gan sociālā darba prakse ar jauniešiem ar uzvedības traucējumiem ir mani mudinājusi meklēt jaunas metodes, tai skaitā lūkoties pēc jaunām pētniecības metodēm. Pastiprinātu interesi par vizuālās mākslas metožu pielietošanu radīja dalība Eiropas Sociālā darba pētniecības asociācijas (European Social Work Research Association, saīsināti – ESWRA) seminārā par to, kā pētnieciskajos projektos izmantot radošas metodes.1 Ar šo rakstu vēlos viest skaidrāku izpratni par racionālajiem iemesliem, kāpēc un kādos gadījumos sociālā darba pētījumos ir izmantojamas mākslas metodes, par “mākslas” atšķirīgajiem, taču savstarpēji papildinošajiem diskursiem, kā arī ar konkrētiem piemēriem iedrošināt studentus un sociālā darba pētniekus paplašināt ikdienā izmantoto metožu klāstu. Izvērstāk raksturot izvēlējos fotobalss (PhotoVoice) metodi, kas jau šobrīd tiek izmantota biedrības “Resiliences centrs” veiktajā līdzdalības pētījumā par jauniešu ar ierobežotām iespējām attieksmi pret neiecietības un diskriminācijas situācijām un PhotoVoice nodarbībās. Projektu atbalsta Aktīvo iedzīvotāju fonds.

Sociālā darba attīstība nav iespējama bez prakses, teorijas un pētniecības sinerģiskas pilnveidošanās. Pētījumus par sociālajam darbam aktuālām tēmām Latvijā lielākoties veic sociologi, kas rada bažas, ka sociālajam darbam raksturīgā specifika var tikt pamesta novārtā. Ārvalstīs pēdējos gados aizvien izplatītāki kļūst līdzdalības un aizstāvības pētījumi, kuros sociālā darba mērķgrupas tiek iesaistītas kā līdzpētnieki, līdz ar to pētniecību maksimāli tuvinot reālās dzīves situācijām un jau pētniecības procesā veicinot pozitīvas sociālas pārmaiņas. Viens no šādiem kvalitatīvo pētījumu virzieniem, kas meklē atbildes uz jautājumu “kāpēc?”, ir Latvijā salīdzinoši reti izmantotā mākslā balstīta pētniecība, kas izmanto deju, drāmu, vizuālo tēlotājmākslu, radošo rakstīšanu, dzeju, mūziku, mutvārdu stāstus un fotogrāfijas. Šī raksta ietvaros esmu pievērsusies tikai vizuālajā mākslā balstītai pētniecībai.

Mākslā balstīts pētījums būvē tiltu starp mākslu un sociālajām zinātnēm, tai skaitā sociālo darbu, lai atspoguļotu dažādās cilvēka pieredzes. Māksla šajos pētījumos tiek izmantota tās plašākajā nozīmē, lai izpētītu, saprastu un demonstrētu plašākai sabiedrībai cilvēku darbības un pieredzes, bieži vien saistītas ar kādu sociālo problēmu. Pētījuma procesa rezultātā radītie darbi ir izmantojami, lai veicinātu izpratni par dažādām sociālā darba mērķa grupu pieredzēm. Šī pieeja nepiedāvā skaidru gala rezultātu, galvenais ir process, kas fokusēts uz izziņu, izpratni un nozīmju radīšanu. Mākslā balstītu pētījumu dizains ir veidots, lai uzdotu pēc iespējas vairāk jautājumu, nevis sniegtu atbildes.2

Tā kā termins “māksla” sarunvalodā tiek plaši lietots un pastāv risks, ka tādējādi lasītāji var atšķirīgi interpretēt raksta saturu, ir jāsaprot, ko sociālie darbinieki saprot ar terminu “māksla”. Sociālajās zinātnēs attēlus uztver un analizē plašāk, ne tikai kā radošas, vizuālas un estētiskas izpausmes.3

Lielbritānijas profesore G. Rosa (Gillian Rose) ir aprakstījusi trīs rietumu akadēmiskajā pasaulē dominējošas teorētiskās perspektīvas, kā cilvēki uztver un interpretē vienu un to pašu mākslas darbu:

  1. Mākslas perspektīva, kas fokusējas uz kompozīciju un attēla satura analīzi, neņemot vērā tā radīšanas kontekstu.
  2. Psiholoģiskā perspektīva, kas mākslu uztver kā apspiesto vēlmju, fantāziju izpausmi un arī pašus mākslas darbus analizē kā zemapziņas vizualizāciju.
  3. Sociālā perspektīva, kas mākslu saskata kā kultūras vērtību sistēmas izpausmi – attēli atspoguļo kultūras pieņēmumus un varas struktūras. Analītiskā prizma ir nevis piekļūšana mākslas darba slēptajai nozīmei (kā psiholoģiskajā orientācijā), bet gan izprast sociālos diskursus, kuros balstoties mākslas darbs ir tapis, un izprast tās problēmas vai situācijas, uz kurām ar mākslas darbu tiek reaģēts4.
dari 6 001-844

Protams, perspektīvas var pārklāties, tomēr ir skaidrs, ka sociālā darba pētījumi pamatā balstās mākslas sociālajā perspektīvā. Minēto perspektīvu identificēšana palīdz izvairīties no kritiski vērtējamās eklektikas. Eklektika negatīvā nozīmē veidojas situācijās, kad procesa vadītājs nepārdomāti maina savu lomu un līdz ar to arī atbilstošo perspektīvu. Piemēram, prasmju apguves nodarbību vadītājs, kurš dalībniekiem ir devis uzdevumu konkrētu prasmju attīstīšanai, pārlec uz psihoanalītisku diagnostiku (piemēram, pieņemot, ka melna krāsa liecina par depresiju) un rada savus secinājumus arī par zīmējuma autora ģimeni, attiecībām ar apkārtējiem cilvēkiem un viņa sociālo vidi. Minētajā piemērā sākotnējā mākslas perspektīva tiek pārvirzīta uz psiholoģisko, tuvinoties sociālajai perspektīvai. Izvairīties no šādām situācijām palīdz mērķa skaidrība, procesa plānošana un savu kompetenču apzināšanās. Perspektīvu atšķirības ir apkopotas salīdzinošā tabulā (skatīt tabulu)5.

Tabula “Perspektīvu atšķirību salīdzinājums”


Mākslas perspektīvaPsiholoģiskā perspektīvaSociālā perspektīva
Interpretētājs (kurš piešķir nozīmi attēlotajam?)Skatītāji un ekspertiMākslas terapeits un klientsCilvēks (skatītāji, mākslas eksperti)
Mākslas darba ietekme uz autoruNav nozīmesBūtiska ietekmeIr ietekme
Mākslas darba ietekme uz skatītājiemIr ietekmeNav ietekmesIr ietekme
PrasmesBūtiska nozīmeNav nozīmeAtkarīgs no mērķa
KompozīcijaDemonstrē prasmesAtspoguļo psihes neapzināto daļuAtspoguļo sociālo realitāti
ProcessMazāk nozīmīgsNozīmīgsNozīmīgs

Perspektīvu nošķiršanai un tieši sociālās perspektīvas izcelšanai piemērots ir termins “sociālā māksla”, kas izmantots arī šajā rakstā. Labi pamanāma ir saskaņa starp sociālās mākslas attieksmi pret mākslas darbu autoriem un sociālā darba vērtībām – mākslas darba autors/autori ir arī šī darba satura jeb attēlotās pieredzes interpetētāji. Pētniecības procesā saglabājas vienlīdzīgums – ekspertu lomu nepārņem ne pētnieki, ne citi jomas eksperti, ne skatītāji. Ir radīta telpa, kas ir brīva no varas attiecībām. Pētnieks strukturē un vada procesu, bet nozīmi attēlotajam piešķir paši autori.

Jāuzsver, ka ir jābūt racionālam iemeslam, kāpēc sociālā darba pētījumā tiek izmantota mākslā balstīta pieeja. Pieejas priekšrocības:

  1. Komunikācijas ierobežojumu pārvarēšana. Pieeja ļauj pārvarēt valodas un kultūras atšķirības – radošais process un mākslas darbā izmantoto elementu skaidrojums rada kopēju valodu, kad pētnieks atmet iepriekš izveidojušos pieņēmumus un ierasto profesionālo valodu.6 Turklāt ierasto strukturēto vai daļēji strukturēto interviju laikā cilvēki pastiprināti piedomā pie vēlamām atbildēm, pareizu terminu izvēles, pārliecinošiem formulējumiem, kas kavē padziļinātas informācijas iegūšanu par pētāmo objektu. Māksla tiek izmantota kā komunikācijas līdzeklis, kas palīdz komunicēt, nodot vēstījumu.
  2. Iespēja veikt izpēti, kad konteksts ir nepastāvīgs, grūti izprotams, specifisks. Ļauj padziļināti izzināt fenomenoloģisku pieredzi apstākļos, kas ir neskaidri, jo pieejamā informācija ir ierobežota. Nereti uz nepārbaudītiem pieņēmumiem veidojas priekšstati par dinamiskām, grūti aizsniedzamām iedzīvotāju grupām. Kā viena no šādām grupām ir minami ielu jaunieši (“Vērmanes dārza jaunieši”).
  3. Pētniecības procesam var būt terapeitisks efekts. Terapeitisku efektu rada gan pats radošais process, gan intervija, kad, runājot par radīto mākslas darbu, var netieši sākt atklāt tēmas, par kurām pētījuma dalībniekiem nav ierasts runāt ar līdzcilvēkiem.
  4. Pašizziņas jeb komunikācijas procesa ar sevi attīstīšana. Vispirms tiek organizēts radošais process, kas integrē emocijas, domas un darbību. Vizuāli atspoguļojot kādu dzīves pieredzi vai emocijas, tiek pieņemti lēmumi – kuru krāsu izmantošu, kāda būs forma utt. Ir jāpieņem virkne mazu mikrolēmumu (jāizlemj, ko attēlot, kā atspoguļot savu pieredzi; jāizvēlas krāsa, forma, izmērs; jāatbild uz iekšējā dialoga jautājumu – ko tas nozīmē?), kas veido komunikāciju ar sevi. Pētnieka organizētais radošais process rosina cilvēkus veidot un formulēt savu stāstu.
  5. Reflektīvās telpas radīšana – grupas vai kopienas stiprināšana. Sarunā ar pētnieku interpetācijas līmenis padziļinās, jo tiek apvienota gan vizuālā informācija, gan verbālais skaidrojums. Radošajā procesā radusies spriedze starp kontekstu un kompozīciju ļauj apzināt un formulēt pieredzi jaunos veidos, tā veidojot reflektīvo komunikācijas telpu. Dalībnieki interpretē radīto saturu. Pētniecības procesu var organizēt gan individuāli, gan grupā. Grupa interpretācijas procesā var pastiprināt viedokli. Var būt situācijas, kad darbi ir nepabeigti, darbos ir tukšas vietas, ir baltas lapas, paliek darbi bez verbāla skaidrojuma – šādos gadījumos ir vērtīgi rast skaidrojumu “klusumam” un, ja nepieciešams, pastiprināt to.
  6. Ļauj pastiprināti paust to iedzīvotāju viedokli (balsi), kuriem ir ierobežotas iespējas viedokļa izteikšanā. Šajā gadījumā mākslā balstīta pieeja parasti tiek kombinēta ar līdzdalības pētījuma dizainu, kad dalībnieki mākslas darbos atspoguļo un analizē savu pieredzi par sev svarīgu sociālu problēmu. Tā ir iespēja klientiem paust savu pieredzi, izmantojot mākslas valodu. Interpretācijas rezultātā tiek iegūta plašāka izpratne par konkrēto sociālo pieredzi vai problēmu, un cilvēki arī paaugstina savas spējas šo problēmu risināt. Līdzdalības pētījums palīdz marginalizētām iedzīvotāju grupām apzināties savas iespējas, rada jaunas zināšanas un pieredzi, kas nepieciešama, lai šie cilvēki varētu aizstāvēt nepieciešamās pārmaiņas.
  7. Sociālās mijiedarbības aktivizēšana – dalīšanās stāstā ar plašāku sabiedrību. “Sociālās mākslas” publiskošana aktivizē viedokļa mijiedarbību ar plašāku sabiedrību, kas savukārt var veicināt plašākas pārmaiņas.
  8. Pētījuma dalībnieku spējināšana (angļu val. – empowerment) Viena no būtiskākajām mākslā balstītas pētniecības priekšrocībām ir spējināšanas process, kuru piedzīvo pētījuma dalībnieki. Attēla radīšana ir proaktivitāte, lēmumu pieņemšana liek kļūt par aktīvu aģentu, pieredzes organizēšana un interpretēšana attīsta dzīves vadīšanas spējas. Visi kompozīcijas elementi veido spēcīgu naratīvu. Dalībnieku spējināšana kā pētījuma rezultāts vērojams 2011. gadā Kanādā veiktajā pētījumā “Veiksmes un izaicinājumi, pielietojot mākslā balstītā līdzdalības pētījuma metodoloģiju sieviešu bezpajumtnieču izpētē Viktorijā” (Successes and challenges of feminist arts-based participatory methodologies with homeless/street-involved women in Victoria)7. Pētījums ne tikai radīja uzticību, kopības sajūtu un veicināja māksliniecisko prasmju attīstību 20 pētījuma dalībniecēm, bet arī attīstīja prasmes sniegt savstarpējo atbalstu, lai uzlabotu dzīves apstākļus un cīnītos pret apzīmējuma “bezpajumtnieki” stigmatizāciju.

Pirms lēmuma pieņemšanas par mākslā balstītas pieejas izmantošanu ir svarīgi izvērtēt, vai pieeja palīdzēs iegūt atbildes uz konkrētā pētījuma pētnieciskajiem jautājumiem un sasniegt konkrētā pētījuma mērķi? Kāds ir mans pamatojums izmantot šo pieeju? Kāda būs pieejas izmantošanas pievienotā vērtība? Vai man ir nepieciešamā kompetence pieejas izmantošanai? Atbildes uz šiem jautājumiem palīdz izvairīties no situācijām, kad pētniecības procesā uzmanību novērš darbu estētiskās kvalitātes, kad forma sāk dominēt pār saturu un mērķi. Var veidoties situācijas, kad nav iegūta padziļināta informācija par pētāmo objektu, tomēr pētniecības procesā radītie vai izmantotie mākslas darbi tiek izmantoti sabiedrības uzmanības piesaistīšanai, jo tie ir vizuāli efektīvi. Šādā gadījumā tiek provocēta sabiedrības emocionāla reakcija bez padziļinātas izpratnes radīšanas par problēmjautājumu cēloņiem un iespējamiem risinājumiem. Mākslā balstītajai pieejai raksturīgais radošums pētniekiem var radīt bažas, ka pētījuma metodoloģija un rezultāti varētu tikt apšaubīti, tāpēc ir svarīgi pārzināt šī pētniecības virziena filozofisko pamatu.

Mākslā balstītas pētniecības filozofiskā bāze ir fenomenoloģija. Šī virziena pārstāvji E. Huserls (E. Husserl), M. Haidegers (M. Heidegger), J.P. Sartrs (J.P. Sartre) skata cilvēku kā viņa vides neatņemamu sastāvdaļu8. Šī virziena pārstāvji apgalvo, ka nepastāv viena realitāte – katram cilvēkam ir sava realitāte: “Patiesība ir kādas parādības interpretācija: jo vairāk cilvēku pievienojas šai interpretācijai, jo pareizāka tā šķiet, tomēr tā paliek saistīta ar savu laiku un kultūru”9. Telpu, kurā atrodas visas iespējamās pieredzes, fenomenoloģijas filozofijas pamatlicējs E. Huserls (E. Husserl) sauca par dzīves pasauli. Tā ir realitāte, kurā tiek veidotas attiecības gan ar dabu, gan ar pastāvošajām kultūras formām10. Tajā cilvēki paši meklē nozīmes un jēgu. Fenomena skaidrojums nedrīkst tikt meklēts cēloņos ārpus tā, tas jāmeklē pašā fenomenā – kā cilvēki uztver, pārdzīvo, izprot un apraksta dažādas parādības un pieredzes. Tātad cilvēki paši interpretē savas darbības, savu pieredzi, arī savu radīto mākslas darbu, un tikai pēc tam pētnieks sniedz skaidrojumu šīm interpretācijām. Mākslā balstīta pētniecība atver plašu telpu, kurā var apvienot dažādas teorētiskas interpretācijas par cilvēku piedzīvotajām pieredzēm, un visas interpretācijas var pastāvēt kā savstarpēji papildinošs kopums.

Noslēdzot teorētisko aprakstu, esmu apkopojusi galvenās mākslā balstītas pētniecības pazīmes:

  1. informācija tiek iegūta un zināšanas tiek radītas, izmantojot radošo procesu un mākslas darbu kā rezultātu, analizējot pētījuma dalībnieku, kuri vienlaicīgi ir arī radīto mākslas darbu autori, interpretācijas par saviem darbiem un reakcijas uz šiem darbiem;
  2. pētījumiem ir potenciāls radīt transformācijas gan pētījuma dalībniekos individuālā līmenī, gan kopienās, gan arī plašākā sabiedrībā;
  3. liels uzsvars uz sakāpinātu refleksivitāti;
  4. “sociālā māksla” ir pieejama sabiedrībai – pētījuma procesā radītie mākslas darbi nereti tiek publiskoti, lai veicinātu sabiedrības reakciju, piemēram, tiktu pamanīta kāda sociāla problēma un meklēti tās risinājumi;
  5. vērtība ir visām mākslas darbu interpretācijām; tās tiek analizētas kā kopums arī tad, ja tās ir pretrunīgas – atšķirīgas vai konfliktējošas.

Pieņemu, ka robežas starp pētniecību un situācijas izpēti sociālā darba praksē reizēm var būt izplūdušas. Viena un tā pati metode var tikt pielietota gan pētniecībā, gan praksē, jo īpaši, kad sociālajam darbiniekam ir jāiegūst izvērtēšanai nepieciešamā informācija darbam ar gadījumu vai jāveic kopienas vajadzību izpēte. Līdz ar to mākslā balstītu pētījumu metožu pārzināšana var papildināt praksē izmantojamo metožu klāstu (informācijas ieguves un situācijas izpētes posmos). Attīstot sociālo darbu kopienā, mākslā balstīta pētniecība var būt veiksmīgi izmantojama kopienas stiprināšanai un aktivizēšanai. Ilustrācijai, kad mākslā balstītas pētniecības pieejas elementi var bagātināt sociālā darba praksi, izmantošu radošās genogrammas.

Radošās genogrammas ir metode, kas izmanto vizuālās mākslas radošo procesu, lai atklātu ģimenes (kā strukturētas sistēmas) fenomenoloģisko pieredzi. Ar genogrammām sociālie darbinieki ir labi pazīstami, nereti tā obligāta veidlapa klienta lietā. Mākslā balstītas pētniecības pieejas piedāvā jaunu veidu, kā paskatīties uz ierastām lietam. Sociālā darba praksē darbā ar gadījumu genogrammas tiek izmantotas kā objektīvās ģimenes vēstures apkopojošs atspoguļojums, taču, pievienojot mākslas elementus (krāsas, fotogrāfiju fragmentus, simbolus un tēlus – dzīvniekus, dabas objektus), mēs, nepazaudējot objektīvo informāciju, papildus iegūstam arī katra ģimenes locekļa vai ģimenes kā kopuma fenomenoloģisko pieredzi – subjektīvo skaidrojumu par piedzīvoto pieredzi11. Jo vairāk jautājumu par attēlu pētnieks uzdod, jo vairāk jaunu naratīvu par ģimenes situāciju, pieredzi, problēmām un iespējamiem risinājumiem var iegūt. Svarīgi, ka genogrammās izmantotie mākslas elementi ļauj netieši runāt par ģimenes vai sabiedrības tabu tēmām.

Fotobalss (angļu val. – PhotoVoice) metode

Konkrēta metode, kura līdzdalības pētījumos ir izmantojama, lai iegūtu izpratni par nepietiekami izzinātām iedzīvotāju grupām vai kādu no šo iedzīvotāju dzīves pieredzes aspektiem, ir fotobalss. Bez dalībnieku pieredžu un atziņu aprakstīšanas fotobalss izmantošana paredz arī pētījuma dalībnieku, nereti sociāli atstumtu vai marginalizētu iedzīvotāju grupu12, stiprināšanu un pozitīvu pārmaiņu veicināšanu13. Svarīgi, ka, pateicoties tehnoloģiju attīstībai, piekļuve fotografēšanai nav privilēģija, fotogrāfijas izmantošana ir fundamentāli demokrātiska un neprasa lielu apmācību vai iemaņas.

Vēsturiski fotogrāfijas mērķtiecīga izmantošana sociāliem mērķiem saistāma ar profesionālu fotogrāfu L. Hainu (L. Hine), kas ASV laika posmā no 1906. gada līdz 1914. gadam cieši sadarbojās ar Dž. Adamsu (J. Adams) un Hull House (Apmetņu kustība14), dokumentējot bērnu nelegālo nodarbinātību nedrošā darba vidē, tādējādi uzrunājot gan sociālos darbiniekus, gan sabiedrību. L. Hains jau 1909. gadā uzsvēra, ka fotogrāfijas kā vizuāls pierādījums palīdz atklāt tādas slēptas sociālas problēmas, par kurām sabiedrības vairākums neiedomājas15.

Terminu “fotobalss” (PhotoVoice) sākotnēji 90. gadu sākumā ASV Mičiganas universitātē sāka lietot K. Vanga (C.C. Wang) un A. Buriss (A. Buriss), ar to saprotot stāstījuma un fotogrāfijas integrēšanu, lai izpētītu kopienas problēmas. Ja sākotnēji metode balstījās kritiskā sociālā darba ideoloģijā, tad šobrīd lielākoties metodes demokrātiskās pieejamības dēļ tās pielietojums ir strauji paplašinājies – to izmanto kā instrumentu pašattīstībai, kāda fenomena izzināšanai, interešu aizstāvībai, vajadzību izvērtēšanai, monitoringam utt. Viens no pēdējo gadu ārvalstu pētījumiem ir “Ikdienas pieredze mātēm, kuras audzina bērnus ar invaliditāti” (The Lived Experiences of Mothers of Children with a Disability), kurā iekļautās sievietes uzņēma fotogrāfijas, kas reprezentēja viņu ikdienas dzīvi ar bērniem16. Pētnieku organizētās intervijas par fotogrāfijām ļāva identificēt svarīgākās tēmas un virzienus atbalsta pilnveidošanai – individualizācija, sensitivitāte un interešu aizstāvība.

Jāatceras, ka gan mākslā balstīta pētniecības pieeja, gan fotobalss metode ir kvalitatīvā pētniecība, kas meklē atbildes uz jautājumiem, kuri sākas ar kā, kādā veidā, kāpēc, tāpēc metode kombinējama ar strukturētām intervijām. Ar fotobalss metodi kombinētajās strukturētajās intervijās bieži tiek izmantota SHOWeD (akronīmi no jautājumu formulējumiem angļu valodā) jautājumu kopa:

dari 6 001-762

1) Ko Tu/jūs te redzat?

2) Kas te īstenībā notiek?

3) Kā tas ir saistīts ar mūsu dzīvi?

4) Kāpēc šī problēma, situācija, šaubas vai resurss pastāv?

5) Ko mēs varam ar to darīt17?

Protams, atkarībā no pētījuma mērķa, pētnieciskajiem jautājumiem, iesaistīto dalībnieku specifikas (intelektuālajām spējām, valodas zināšanām) jautājumu formulējumus var koriģēt un papildināt.

PhotoVoice metodi var izmantot, uzrunājot katru pētījuma dalībnieku individuāli, taču lielākoties to pielieto, iesaistot lielākas dalībnieku grupas vai pētījumā iesaistot kopienās. Līdz ar to metodes izmantošanai nepieciešama izpratne par grupas dinamiku un grupas attīstības stadijām18, , kas var būt priekšrocība pētniekiem, kuri ieguvuši arī sociālā darba kvalifikāciju. Lai arī sociālas problēmas katrs cilvēks piedzīvo individuāli, taču grupas process aktuālās tēmas pastiprina. Izdalāmi vairāki metodes izmantošanas soļi:

  1. Pētījuma dalībnieku apzināšana.
  2. Parasti tiek rīkota vismaz viena vai vairākas tikšanās, kuru laikā pētījumā iesaistītās personas tiek informētas par pētījumu – mērķis, aktualitāte, plānotais process, ētiskie aspekti u.tml.
  3. Bieži pētījumiem tiek piesaistīti profesionāli fotogrāfi, kas palīdz dalībniekiem apgūt tehniskas nianses. Izpētes process – fotografēšana, kuras ilgums, dalībniekiem dotie uzdevumi un citi papildu nosacījumi ir pakārtoti konkrētā pētījuma mērķim. Var būt viena sesija, var būt vairāki mēneši; var saglabāties viens izpētes objekts, tie var sistemātiski mainīties utt.
  4. Grupas diskusijas un/vai individuālo interviju veikšana.
  5. Vizuālās informācijas un tās interpretācijas analīze.
  6. Rezultātu publiskošana.

Fotogrāfiju izmantošana liek pastiprinātu uzmanību pievērst dažiem specifiskiem ētikas jautājumiem. Viens no diskutabliem jautājumiem ir autorība. Kurš ir fotogrāfiju autors – pētījuma dalībnieki, pētnieks vai pētījuma finansētājs? Otra diskutabla tēma ir konteksta zaudēšanas risks – ja fotogrāfija tiek publiskota bez saistītās informācijas, tā var radīt kaitējumu pētījumā iesaistītajiem dalībniekiem, jo īpaši, ja tie pārstāv sociāli mazaizsargātu iedzīvotāju grupu. Trešais jautājums ir saistīts ar konfidencialitātes nodrošināšanu. Ja pētījuma mērķis ir ne tikai pieredzes vai situācijas izpēte, bet arī rīcības un pārmaiņu veicināšana, pētniekam var rasties vēlme pastiprināt vēstījumu, radot risku, ka tiek izmantotas fotogrāfijas, kuras, no vienas puses, ir sociālas pārmaiņas aktivizējošas, no otras puses – konfidencialitāti apdraudošas. Minētos riskus mazina informētās piekrišanas nodrošināšana, ne tikai uzsākot pētījumu, bet visā tā veikšanas laikā, ļaujot dalībniekiem noteikt radīto fotogrāfiju publiskošanas robežas.

Tradicionāli viens no svarīgiem pētījuma posmiem ir datu analīze. Mākslā balstītos pētījumos uzmanību piesaista acīmredzamais radošā procesa rezultāts, tomēr jāatceras, ka šīs pieejas pētījuma mērķis ir iegūt informāciju par kādu parādību to cilvēku skatījumā, kuri paši piedzīvo šo parādību vai fenomenu. Datu analīze ietver gan vizuālu, gan intervijās sniegtu informāciju. Datu analīzē izdalāmi šādi procesa soļi:

1. Pētnieka distancēšanās (nepakļaušanās informācijai, kas nāk citiem avotiem un paša pētnieka pieredzes), saglabājot atvērtību pret pētījuma dalībnieku atšķirīgajām, subjektīvajām pieredzēm.

2. Jēgas vienību uzmetuma veidošana (jēgu ietverošu apgalvojumu identificēšana pēc nozīmes un biežuma intervijās). Jau šajā posmā ir identificējamas tēmas, kas ir aktuālas vairumam pētījuma dalībnieku, un tēmas, kas ir unikālas atsevišķu indivīdu pieredzē, tomēr tās visas ir vienlīdz svarīgas.

3. Jēgas vienību grupēšana, veidojot centrālās tēmas. Līdzdalības pētījumos arī šajā posmā aktīvi iesaistāmi pētījuma dalībnieki.

4. Katras intervijas apkopošana un zinātniskā stipruma nodrošināšana. Apkopojums holistiski ietver visas tēmas, ko pētnieks ir saklausījis intervijā. Šajā posmā dalībniekiem tiek lūgts viedoklis par to, vai pētniekam ir izdevies uztvert vēstījuma būtību. Parasti šajā posmā izmanto arī sākotnēji radītos mākslas darbus vai fotogrāfijas.

5. Vispārējo un unikālo tēmu izdalīšana un kopsavilkuma veidošana.

Rezultātu kopsavilkumu var publiskot, lai mērķtiecīgi veicinātu sociālas pārmaiņas. Tas arī var būt pamats turpmākajiem pētījumiem, kas pārbauda sakarības starp pētījumā identificētajām tēmām un pētījuma secinājumiem, vai pētījumiem, kas jau salīdzina citu iesaistīto pušu un ekspertu viedokļus par pētāmo fenomenu. Protams, pētījuma rezultātus var arī izmantot jaunu sociālo pakalpojumu attīstīšanai.

Raksta noslēgumā vēlos uzsvērt, ka sociālā darba pētniecībā izmantojamās pieejas un metodes ir ievērojami plašākas nekā ikdienā esam pieraduši pielietot. Šajā rakstā esmu aicinājusi lūkoties vizuālās mākslas un fotogrāfiju virzienā. Veiksmīga jaunu iespēju atklāšana slēpjas radošas attieksmes un racionāla pamatojuma kombinācijā.

Projektu “Resiliences pieeja jauniešu ar ierobežotām iespējām līdzdalības stiprināšanā” finansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija
caur EEZ un Norvēģijas grantu programmu “Aktīvo iedzīvotāju fonds”.

Izmantotie avoti

  1. Clover, D. Successes and challenges of feminist arts-based participatory methodologies with homeless/street-involved women in Victoria. Action Research. 2011. 9: 12–26 p. http://dx.doi.org/10.1177/1476750310396950
  2. Huss, E., Cwikel, J. “It’s hard to be the child of a fish and a butterfly”: Creative genograms: Bridging objective and subjective experiences. The Arts in Psychotherapy. 2008. Volume 35, Issue 2: 171–180 p. doi.org/10.1016/j.aip.2007.10.002
  3. Huss, E., Hafford-Letchfield, T. Using art to illuminate social workers’ stress. Journal of Social Work. 2019. 19(6): 751–768 p. doi:10.1177/1468017318792954
  4. Huss, E., Kaufman, R., Avgar, A., Shouker, E. Using arts-based research to help visualize community intervention in international aid. International Social Work. 2015. 58(5): 673–688 p. doi:10.1177/0020872815592686
  5. Huss, E., Maor, H. Toward an Integrative Theory for Understanding Art Discourses. Visual Arts Research. 2014. 40, (2)
  6. Jarldorn, M. Photovoice Handbook for Social Workers Method, Practicalities and Possibilities for Social Changes. – Palgrave, 2019.
  7. Mārtinsone, K., Pipare, A. Pētniecība: Teorija un prakse. – Rīga: RaKa, 2016. 142. lpp.
  8. Moran, D. Introduction to Phenomenology. – London and New York: Routledge, 2000.
  9. Munhall, P.L. Pholosophical ponderings on qualitative research methods in nursing. Nursing Science Quarterly. 1989. 220–28 p.
  10. Munsell, S. & O’Malley, L. The lived experiences of mothers of children with a disability. The New Educator. 2019. 15(4): 269–280 p.
  11. O’Malley, L. J. & Munsell, S. E. PhotoVoice: An Innovative Qualitative Method in Research and Classroom Teaching. Educational Research: Theory and Practice. 2020. 31(1): 26–32 p.
  12. Povee, K., Bishop, B.J., & Roberts, L.D. The use of photovoice with people with intellectual disabilities: Reflections, challenges, and opportunities. Disability and Society. 2014. 29(6): 893–907 p.
  13. Rose, G. Visual methodologies: An introduction to researching with visual materials (3rd ed.). – London: Sage, 2011.
  14. Savin-Baden, M., & Howell Major, C. Qualitative Research: The Essential Guide to Theory and Practice. – Abingdon: Routledge, 2013.
  15. Wang, C. Photovoice: A participatory action research strategy applied to women’s health. Journal of Women’s Health. 1999. 8(2): 185–192 p.

1 Seminārs “Kā pētniecības projektā izmantot radošās genogrammas, konfliktējošas zivis un integrēt gan stresu, gan spēju tikt galā” (How to use creative genograms, conflicted fish, and integrate stress and coping in your research projects). Pieejams:https://eswra.org/resources-main.php

2 Savin-Baden, M., & Howell Major, C. Qualitative Research: The Essential Guide to Theory and Practice. – Abingdon: Routledge, 2013.

3 Rose, G. Visual methodologies: An introduction to researching with visual materials (3rd ed.). – London: Sage, 2011.

4 Turpat.

5 Huss, E., Maor, H. Toward an Integrative Theory for Understanding Art Discourses. Visual Arts Research. 2014. 40, (2)

6 Huss, E., Hafford-Letchfield, T. Using art to illuminate social workers’ stress. Journal of Social Work. 2019. 19(6): 751–768 p. doi:10.1177/1468017318792954

7 Clover, D. Successes and challenges of feminist arts-based participatory methodologies with homeless/street-involved women in Victoria. Action Research. 2011. 9: 12–26 p. http://dx.doi.org/10.1177/1476750310396950

8 Mārtinsone, K., Pipare, A. Pētniecība: Teorija un prakse. – Rīga: RaKa, 2016. 142. lpp.

9 Munhall, P.L. Pholosophical ponderings on qualitative research methods in nursing. Nursing Science Quarterly. 1989. 220–28 p.

10 Moran, D. Introduction to Phenomenology. – London and New York: Routledge, 2000.

11 Huss, E., Cwikel, J. “It’s hard to be the child of a fish and a butterfly”: Creative genograms: Bridging objective and subjective experiences. The Arts in Psychotherapy. 2008. Volume 35, Issue 2: 171–180 p. doi.org/10.1016/j.aip.2007.10.002

12 Povee, K., Bishop, B.J., & Roberts, L.D. The use of photovoice with people with intellectual disabilities: Reflections, challenges, and opportunities. Disability and Society. 2014. 29(6): 893–907 p.

13 O’Malley, L. J. & Munsell, S. E. PhotoVoice: An Innovative Qualitative Method in Research and Classroom Teaching. Educational Research: Theory and Practice. 2020. 31(1): 26–32 p.

14 Apmetņu kustība – vēsturiski nozīmīga sociāla kustība, kas sākās 19. gs. beigās Anglijā un ASV ar mērķi sociāli un teritoriāli tuvināt sabiedrības turīgākos iedzīvotājus un strādnieku šķiru, pievēršoties industrializācijas radītajām sociālajām problēmām nevis problēmām individuālā līmenī.

15 Jarldorn, M. Photovoice Handbook for Social Workers Method, Practicalities and Possibilities for Social Changes. – Palgrave, 2019.

16 Munsell, S. & O’Malley, L. The lived experiences of mothers of children with a disability. The New Educator. 2019. 15(4): 269–280 p.

17 Wang, C. Photovoice: A participatory action research strategy applied to women’s health. Journal of Women’s Health. 1999. 8(2): 185–192 p.

18 Jarldorn, M. Photovoice Handbook for Social Workers Method, Practicalities and Possibilities for Social Changes. – Palgrave, 2019.

Autors

Resiliences Centrs

Citi raksti