Ir jāņem vērā, ka jauniešu atrašanās uz ielas ir rezultāts virknei notikumu un problēmām jau pirms tam. Un reizēm nonākšana uz ielas var būt labākais risinājums, kas nu jaunietim ir iespējams. Piemēram, ja mājās jauniete piedzīvo seksuālu vardarbību, tad iela ir izdzīvošanas iespēja. Un ja darbinieks sasteigti, situāciju nezinot un tikai to labāko gribot, mēģina pierunāt jaunieti atgriezt mājās, tad labākajā gadījumā tā ir lieka sava un jaunieša laika tērēšana. Sliktākajā gadījumā jaunietis atkārtoti piedzīvo traumatisku pieredzi.
Tāpat uz ielas atrodas, gan riskam pakļautie jaunieši, gan jaunieši, kas dara pāri sev, gan tie, kas apdraud citus. Un ja pret pirmajiem sabiedrībai vēl ir empātiska attieksme, tad pēdējos sabiedrībai tomēr gribas sodīt. Bet patiesībā jau visi šie jaunieši ir piedzīvojuši grūtības, ar kurām nav tikuši galā. Atšķiras tikai veids kā tas tiek demonstrēts pasaulei. Visos gadījumos tās ir sekas iepriekš neatrisinātam problēmām.
Visefektīvākais darbs ir iespējams tieši ar tiem jauniešiem, kuri parādās periodiski, tātad vēl nav iedzīvojušies ielu vidē, vēl tikai meklē savu vietu vai arī uz ielas nonāk krīzes situācijā. Par cik viņi vēl meklē savu vietu, tad ir atvērtāki arī jaunatnes darbinieka piedāvājumiem. Krietni smagāk ir ar jauniešiem, kuri jau regulāri atrodas ielu vidē. Tas nozīmē, ka citas vietas viņiem šobrīd faktiski nav, tāpēc iela kaut kas pozitīvs, vērtīgs, pazīstams, un mainīt dzīvesveidu nav īpaši liela vēlme. Katrā ziņā, darbiniekam ir jāiegulda krietni lielāks darbs, laiks, pacietība.
Kādas ir galvenās jauniešu grupas, kas atrodas uz ielas?
- Pirmkārt, tie ir jaunieši, kuriem nav dzīvesvieta (tie var būt jaunieši pēc ārpus ģimenes aprūpes, jaunieši, kuru dzīvesvietās notiek regulāra alkohola un citu vielu lietošana, kuri pēc konfliktiem ar ģimenes locekļiem ir izraidīti no dzīvesvietas).
- Atkarības – ar atkarību saistītā melošana, zagšana, solījumu neturēšana var būt iemesli, kāpēc jaunietim vairs nav atļauts atgriezties mājās, jo vecāki baidās par savu drošību, jaunāko bērnu drošību, ir kauns no citiem cilvekiem un tā tālāk.
- Policijas redzeslokā esošie jaunieši, kas jau atrodas grūti pārraujamā ciklā, jo pirmie policijas protokoli parasti ir par atrašanos uz ielas vēlu vakaros un naktīs, tad par smēķēšanu, alkohola lietošanu. Kas vēl vairak pastiprina problēmas ģimenē un skolā, un jaunietis vēl vairāk atrodas uz ielas. Beigu beigās ir sajūta, ka tāpat nav ko zaudēt un likumpŗakāpumi kļūst arvien nopietnāki. Atbilstoši arī sekas arī smagākas.
- Tad ir jaunieši ar uzmanības deficīta sindroms – parasti viņu uzvedība ir provocējoša un skaļa.
- Jaunieši ar garīgās veselības problēmas, kuri neizvērtē riskus un ir pakļauti citu jauniešu ietekmei, līdz ar to viņus ir salīdzinoši viegli izmantot.
- Jaunieši, kuri nemācās, neiet uz skolu, nestrādā (NEET) – tātad ir daudz brīva laika, bet trūkst motivācijas darīt kaut ko tādu, kas prasa piepūli. Iespējams, arī trūkst cerīgs nākotnes redzējums.
- Jaunieši, kuri pakļauti vardarbībai.
- Jaunieši ar antisociālu uzvedību – šī grupa parasti tiek izstumta no citām vietām. Tiek izslēgti no skolas, no nometnēm, no pulciņiem, arī ģimenes draugi vairs negaida ciemos. Ielu vide paliek pēdējā, kur tad jaunietis beidzot tiek pieņemts. Viņi pārkāpj normas un nebaidās no sekām. Turklāt, ielu vidē šie jaunieši ātri kļūst dominējoši.
- Arī jaunieši pēc ieslodzījuma ir viegli kļūt par autoritātēm, jo ir pieredzējuši ieslodzījumu, ar ko ik pa laikam tiek draudēts pārējiem ielu jauniešiem. Stāsti par TO dzīvi ir saistoši arī tāpēc, ka arī daļai ielu jauniešu vecāki atrodas ieslodzijuma vietās.
- Bieži var redzēt jauniešus, kuri uzturas kopā ar pieaugušajiem, kas var būt dažādu iemeslu dēļ. Tā ir iespēja iegādāties alkoholu, pirkt un pārdot narkotiskās vielām, pieaugušie lombardos nodod zagtās lietas.
- Jaunieši, kas atrodas ārpusģimenes aprūpē. Šie dzīvesstāsti parasti ir ļoti līkločaini – vecāku tiesību pārtraukšana, kas parasti tomēr notiek smagu problēmu gadījumā, tad seko bērna ievietošana audžuģimenē, aizbildnībā vai institucionalajā aprūpē. Aprūpes formas ir mainījušās. Rezultātā ir grūti uzticēties pieaugušajiem, tai skaitā psihologiem, sociālajiem darbiniekiem, sociāliem pedagogiem un arī ielu jaunatnes darbiniekiem.
Šīs grupas ir uzskaitītas tāpēc, lai parādītu ielu jauniešu dažādību un ievirzītu uz to, ka pieja darbā ar katru jaunieti ir pavisam atšķirīga, kā arī lai radītu pārdomas par to – vai un kā es patiesi varu palīdzēt jauniešiem ar šādu dzīves pieredzi.
Viedokļraksts ir sagatavots projekta “Resiliences pieeja jauniešu ar ierobežotām iespējām līdzdalības stiprināšanā” ietvaros. Projektu finansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija caur EEZ un Norvēģijas grantu programmu “Aktīvo iedzīvotāju fonds”.